Tas ir tik kaitinoši! Tu pilnā mērā apzinies, ka tev vajag tūlīt pat un uz vietas aizmigt, bet nekā – grozies, grozies un grozies, iekausti spilvenu, norauj mīļotajam segu, iebukņī kaķim, blenz griestos, skaiti aitiņas un pukojies. Bet pilnīgi bezcerīgi – no miega ne miņas. Šādos brīžos vajag apsvērt domu par darbu naktīs.
Darbs naktīs, lielākai daļai tas ir nepieņemami. Kādreiz biju šajā 'lielākajā daļā', bet nu šad tad izmantoju iespēju naktīs strādāt. Lai cik tas dīvaini arī neizklausītos, bet naktīs strādāt ir daudz interesantāk nekā pa dienu (ar noteikumu,ka pa dienu ir pagulēts,savādāk viss interesantais zūd). Naktīs cilvēki mainās par 100% un, ja vēl iekrīt nedēļas nogale, tad bez jautrības neiztikt.
Stāsts 'iz dzīves':
DUS Statoil
Nakts vidus.. nu tā ap pulksten 2, mani krievu valodā uzrunā sieviete (kura ir zem vairākām promilēm). Viņa jautā vai šajā DUS var nopirkt svaigu zivi?! Protams, ka man nācās apslāpēt savus smieklus, jo uzvedības etiķete aizliedz smieties par cilvēka nezināšanu. Laipni atbildēju, ka nebūs gan, ir vienīgi maizītes ar lasi un tunci.
Lēnā un līganā solī sieviete 'peld' pa veikalu. Pēc pāris minūtēm viņa tuvojas man un saka, ka grib apēst smalkmaizīti, cik viņa maksā. Laipni atbildu un saku, ka viņai jāatnes nolūkoto maizīti līdz manīm, lai varu noskenēt. Viņa neizpratnē, kāpēc gan, es tak zinu, cik maksā, lai tik 'situ kases aparātā iekšā'.Pagāja pāris sekundes līdz es izskaidroju, ka tas nebūs iespējms.
Nopirka smalkmaizīti un pieklājīgi (cik nu viņas situācijā tas bija iespējams) pajautāja vai drīkstot pie galdiņa, to notiesāt, man nebija iebildumu.
Lēnā nesteidzīgā britu mierā viņa tur mielojās ar nopirkto smalkmaizīti. Lai arī piedzērusies, bet tik labdabīgi noskaņota. Visiem klientiem,kuri tuvojās kafijas automātam, laipni uzsmaidīja un sasveicinājās.
Smalkmaizīte notiesāta, viņa tuvojas man ar netīru muti, kā mazam bērnam, pēc maltītes. Laipni pajautāja vai man nav salvetes, es savukārt norādīju, kur tās stāv.
Paiet pāris minūtes, viņa tuvojas man ar cēsu gaišo alu. Pienāk pie manis, un es saku, ka nevarēs nopikrt, uz ko viņa neizpratnē jautā kapēc gan? Un tad sākas mans monologs par likumu,kas aizliedz pārdot alkoholu laika posmā no 22-08. Liels mans pārsteigums, jo viņa neprotestē, kas ir ierasta lieta,neiedodot alkoholu.
Viņa nepadodas un tovojas man ar 0.3l Cappy sulu,nopērk un jautā vai es nevaru viņai 'atkorķēt' šo brīnumu. Atkal nākas apslāpēt smieklus un parādīt, ka šis ir skrūvējams korķītis.
Pēc kāda laika ar manu palīdzību viņa nokļūst klientu tualetē, kas netiek aizslēgta, un, protams, tajā nevienu vien reizi 'ieskrēja' (lai cik dīviani tas nebūtu) vīrieši, un tik pat ātri 'izskrēja' laukā.
Un kulminācijā... viņa pienāca pie manis un jautāja: 'Kā var nokļūt līdz Lietuvai?'
Nepilnas stundas laikā mans garastāvoklis uz citu nelaimi,bija uzlabojies. Bet ... vai tad tā nav, ka mēs mēdzam uzjautrināties un uzlabot garastāvokli, uz citu cilvēku nelaimi? Es centos palīdzēt, cik bija manos spēkos.........
Darbs naktīs, lielākai daļai tas ir nepieņemami. Kādreiz biju šajā 'lielākajā daļā', bet nu šad tad izmantoju iespēju naktīs strādāt. Lai cik tas dīvaini arī neizklausītos, bet naktīs strādāt ir daudz interesantāk nekā pa dienu (ar noteikumu,ka pa dienu ir pagulēts,savādāk viss interesantais zūd). Naktīs cilvēki mainās par 100% un, ja vēl iekrīt nedēļas nogale, tad bez jautrības neiztikt.
Stāsts 'iz dzīves':
DUS Statoil
Nakts vidus.. nu tā ap pulksten 2, mani krievu valodā uzrunā sieviete (kura ir zem vairākām promilēm). Viņa jautā vai šajā DUS var nopirkt svaigu zivi?! Protams, ka man nācās apslāpēt savus smieklus, jo uzvedības etiķete aizliedz smieties par cilvēka nezināšanu. Laipni atbildēju, ka nebūs gan, ir vienīgi maizītes ar lasi un tunci.
Lēnā un līganā solī sieviete 'peld' pa veikalu. Pēc pāris minūtēm viņa tuvojas man un saka, ka grib apēst smalkmaizīti, cik viņa maksā. Laipni atbildu un saku, ka viņai jāatnes nolūkoto maizīti līdz manīm, lai varu noskenēt. Viņa neizpratnē, kāpēc gan, es tak zinu, cik maksā, lai tik 'situ kases aparātā iekšā'.Pagāja pāris sekundes līdz es izskaidroju, ka tas nebūs iespējms.
Nopirka smalkmaizīti un pieklājīgi (cik nu viņas situācijā tas bija iespējams) pajautāja vai drīkstot pie galdiņa, to notiesāt, man nebija iebildumu.
Lēnā nesteidzīgā britu mierā viņa tur mielojās ar nopirkto smalkmaizīti. Lai arī piedzērusies, bet tik labdabīgi noskaņota. Visiem klientiem,kuri tuvojās kafijas automātam, laipni uzsmaidīja un sasveicinājās.
Smalkmaizīte notiesāta, viņa tuvojas man ar netīru muti, kā mazam bērnam, pēc maltītes. Laipni pajautāja vai man nav salvetes, es savukārt norādīju, kur tās stāv.
Paiet pāris minūtes, viņa tuvojas man ar cēsu gaišo alu. Pienāk pie manis, un es saku, ka nevarēs nopikrt, uz ko viņa neizpratnē jautā kapēc gan? Un tad sākas mans monologs par likumu,kas aizliedz pārdot alkoholu laika posmā no 22-08. Liels mans pārsteigums, jo viņa neprotestē, kas ir ierasta lieta,neiedodot alkoholu.
Viņa nepadodas un tovojas man ar 0.3l Cappy sulu,nopērk un jautā vai es nevaru viņai 'atkorķēt' šo brīnumu. Atkal nākas apslāpēt smieklus un parādīt, ka šis ir skrūvējams korķītis.
Pēc kāda laika ar manu palīdzību viņa nokļūst klientu tualetē, kas netiek aizslēgta, un, protams, tajā nevienu vien reizi 'ieskrēja' (lai cik dīviani tas nebūtu) vīrieši, un tik pat ātri 'izskrēja' laukā.
Un kulminācijā... viņa pienāca pie manis un jautāja: 'Kā var nokļūt līdz Lietuvai?'
Nepilnas stundas laikā mans garastāvoklis uz citu nelaimi,bija uzlabojies. Bet ... vai tad tā nav, ka mēs mēdzam uzjautrināties un uzlabot garastāvokli, uz citu cilvēku nelaimi? Es centos palīdzēt, cik bija manos spēkos.........
kas tev tie par klientiem
AtbildētDzēstkas nemāk atkorķēt pudeli
saprastu ja tas būtu kāds puisis
tad nu uzmanību kārotu:D